Reiz, kādā grūtākā un garākā nedēļā, kad nomākusies dienas steidzās viena aiz otras, un papīra kaudzes, ar atskaitēm, nekritās bet auga augumā, kāda jauka kundze, sajutās nogurusi un iztukšota. No rītiem grūti bija piecelties, darbā viss kaitināja, un mājās bērni ar vīru arī nesniedza gaidīto atpūtu un prieku. Mūsdienās to sauc par PĀRPULI. Līdz atvaļinājumam vēl bija tālu, bet divas brīvdienas, tajās īpaši nevarēja atpūsties – trauki, drēbes, grīdas, utt., utt.
Kopā ar šo dāmu, strādāja kolēģe un laba draudzene, kura šo visu redzot un nevarot samierināties, reiz izteica interesantu piedāvājumu:
- Klau, man mājās ir pirtiņa. Atstājam vīrus ar bērniem, un sestdien, svētdien pasēžam meiteņu kolektīvā pirtiņā! Ko saki?
- Kolosālakā doma – atbildēja kundze, un tai acīs parādījās cerību dzirkstele.
Protams, viss tika sarunāts, un vīri labprāt palika ar bērniem nedēļas nogalē, un ar vieglu sirdi atlaida meitenes uz “tusiņu”. Jūs man piekritīsiet, ja mājās, mīļas būtnes vietā ir pūķis… nu nē, pat negribu iedomāties…
Tad nu sākās gatavošanās, un vīri arī palīdzēja. Pirmais, ko visi saprata, ir jārada laba noskaņa! Tādēļ, vēra vaļā veikalam šo sadaļu https://istaspirtslietas.lv/product-category/labai-noskanai/ un kundzes izvēlējās ko sirds kāro! Vīri, kā jau lietišķāki cilvēki, sazinājušies un noskaidrojuši, ka pagājušajā nedēļā, kausiņš ir saplīsis, un ātri iegādājās jaunu. Bet tādu – gruntīgu https://istaspirtslietas.lv/Produkts/ozolkoka-kauss-05l/, tā lai būtu arī nākamajām reizēm.
Kad nu pienāca tas skaistais piektdienas vakars, notika vēl nebijusi pārcelšanās. Vīri ar bērniem, ar picu kaudzēm un pāris aliņiem uz vienām mājām, bet abas dāmas uz otrajām.
Nav ne jausmas, kas notika “dāmu galā”, mani tur nelaida, bet vīri atpūtās kā varēja. Ar bērniem naktis negulēja, kariņus spēlēja, picas ēda, sniegā vārtījās, vien vārd sakot, svētdienas pirmā dienas daļa, tika pavadīta mājas sakārtošanā.
Kad nu beidzot, svētdienas vakarā visi atkal satikās, acis mirdzēja no pacilātības, enerģijas un mīlestības. Un atkal viss nostājās savās vietās, nogurums bija izgaisis, acīs parādījusies dzīves dzirkstelīte. Un atkal varēja skriet pa dzīves rutīnu, kā pa gubu mākoņiem.