Kādā vēlā pēcpusdienā, pa parastu meža taku, sievišķīgā lapsa un vīrišķīgais vilks, gāja uz zvēru sapulci. Bija notikusi kaut kāda ķibele, naktī iemirgojās uguntiņa, un zvēri sajuta ko silti, mīļu un mājīgu. Panikas nebija, bet vēlme visu noskaidrot, bija tāda, ka nakti neviens negulēja.
Tā nu abi ceļa biedri gāja uz norādīto vietu, un pārsprieda šo interesanto atgadījumu. Pagājuši kādu gabaliņu, lapsa pēkšņi apstājās, sāka ošņāt gaisu un lūkoties tālumā.
“Kas ir? “jautāja vilks.
“Nezinu, bet sajutu tādu pašu siltumu, kā vakar.” atbildēja lapsa.
“Labi,” teica vilks, “nāc aiz manis, ejam skatīties, kas tur notiek.”
Vilks gāja pa priekšu, lapsa aiz viņa. Acis šaudījās uz visām pusēm, bet vilks neizrādīja bailes lapsas priekšā, kaut gan, labprāt nekur neietu un skrietu atpakaļ uz mājām.
Te, aiz pagrieziena, kur aug lielais ozols, redz kādu mājiņu, un tajā gaisma spīd.
“Cik te esmu staigājis, nekad tādu neesmu redzējis” nodomā vilks.
Abi nedaudz sačukstas, bet nolemj iet klāt un izpētīt. Galu galā, atmosfēra ir patīkama un draudi nav saskatāmi. Noruna ir noruna, un abi dodas izpētē, lapsas kundze gan nosaka:
“Tu pa priekšu, es piesegšu aizmugurējo bortu…”
Vilks saņem pēdējos drošsirdības spēkus ķepā, un sper soli pretī būdiņai. Jo tuvāk nāk, jo patīkamāka atmosfēra, satraukums pazūd, un tā gaismiņa pārvēršas par parastu gaismu logā. Pienākot pavisam klāt, vilks redz, mazu, mīļu pirtiņu, kuras skurstenis dūmo ziemas vakarā. Visapkārt ir tik patīkams, tik silts un mīļš, bet atvērt durvis vēl ir bailīgi.
Var izlasīt uzrakstu uz mājiņas www.istaspirtslietas.lv
Ja nu Tevi interesē, kas notiks pēc tam, seko mums un uzraksti komentārā!
🙂 🙂 🙂