Tā bija viena no tām nedēļām, kad šķita – viss notiek skaļāk nekā vajadzētu. Darbs. Pārtikas veikals. Skolas grupu čati. Sastrēgumi. Pēc piektdienas Ieva izskatījās tā, it kā viņai vajadzētu nedēļu bez jebkādas skaņas. Tikai klusumu un siltumu.
— Šovakar pirts, — Alberts teica, neko īpaši neskaidrojot. — Tikai mums diviem. Bez lielās sarunas.
Viņš kurināja mierīgi. Bez steigas. Slotas bija sagatavotas jau no iepriekšējā vakara. Lavandas eļļa no istaspirtslietas.lv jau sildījās bļodiņā. Akmeņi lēnām sasila līdz kodolam, nevis tika “izdedzināti” ar pārmērīgu karstumu.
— Tik ilgi šoreiz, — Ieva iečukstēja, kad abi beidzot iegāja pirtī.
— Ilgi, jo vajag pareizi, — Alberts noteica, apsēžoties zemākajā lāvas stūrī. — Gars ir jāgaida. Nevis jāizspiež.
Viņi sēdēja klusumā. Neviens neskaitīja minūtes, neviens nemērīja, kurš svīst vairāk. Tikai gars. Tikai bērza smarža. Tikai elpa, kas beidzot kļuva vienmērīga.
Pēc brīža Ieva noteica:
— Es atceros, kā draudzenes mani reiz aizveda uz pirti, kur bija karstums kā pārbaudījums. Viena pat vairs nespēja piecelties no augšējās lāvas.
Alberts pasmaidīja.
— Cilvēki domā, ka karstums ir mērķis. Bet karstums ir tikai instruments. Mērķis ir gars. Tas, kā tu jūties pēc tam.
Vēl pēc brīža viņš klusām piebilda:
— Tāpat kā dzīvē. Nav jāskrien ātrāk — ir jāiemācās būt mierā.
Kad viņi pēc pirts sēdēja verandā ar tēju rokās, Ieva bija klusa, bet citādi… Viņas ķermenis bija atpūties. Viņas pleci – nolaidušies. Viņa vairs neskrēja domās uz priekšu.
Viņa pateica vienu vienīgu teikumu:
— Tā bija pirts. Nevis sacensība. Cik labi, ka Tu man esi blakus…