Bija svētdienas pēcpusdiena, un Alberts jau bija ieplānojis mierīgu vakaru: nedaudz pasnaust, vēlāk uzkurināt pirti sev un Ievai, paklusēt, padzert tēju. Pēkšņi telefons iečīkstējās — ziņa no Guntas: “Braucam garām, iegriezīsimies uz stundiņu. Sen neesam redzējušies!” Vēl pirms viņš paguva atbildēt, atnāca otra: “Ar slotām nevajadzēs, tikai pabūt.”
— Gunta un Māris būs pēc stundas, — Alberts pateica, ieejot virtuvē.
— Vai tad pirts būs gatava? — Ieva pacēla uzaci.
Alberts pasmaidīja.
— Vēl ir laiks. Ja sāk tagad, var iekurināt.
Viņš paķēra malku, aizskrēja līdz šķūnim pēc bērza slotām, pielēja ūdeni, sameklēja lavandas eļļu un ātri lika krāsni karstā režīmā. Tā vietā, lai ļautu akmeņiem lēnām uzsilt, viņš uzreiz piemeta vairāk pagalīšu. Pirts sāka elpot, bet pārāk strauji.
— Tev viss kārtībā? — Ieva ieskatījās, kad viņš jau svīdis vilka spaini pa sētu.
— Viss zem kontroles, — viņš attrauca, bet klusībā juta: gars būs ne tāds kā parasti.
Kad Gunta un Māris ieradās, viņi ienāca smaidīgi, bet redzami noguruši.
— Mums nevajag nekā sarežģīta. Tikai sasildīties, paklusēt, padzert tēju, — Gunta noteica, novelkot zābakus.
Pirts jau bija sakarsusi, bet akmeņi nebija īsti “nobrieduši”. Gars nāca ass, sutīgs, ne silts un maigs kā citkārt. Uzlejiens radīja siltumu, bet ne mieru. Māris pēc pirmās minūtes iznāca ārā.
— Pagaidām vēl pa traku, — viņš tikai noteica.
Alberts klusēja. Viņš juta, ka pats steidzies pēc gara, bet gars tam vēl nebija gatavs.
Tikai pēc pusstundas, kad pirts bija “ievilkusi elpu” un akmeņi beidzot sasildījušies līdz kodolam, viss mainījās. Gars kļuva dziļš, silts, kluss. Tad arī Māris atgriezās, un visi sēdēja klusumā.
Vēlāk, sēžot verandā ar tēju no www.istaspirtslietas.lv, Gunta noteica:
— Es laikam līdz šim nezināju, ka pirts arī var būt par ātru. Visu laiku domāju — jo ātrāk karsts, jo labāk.
Alberts iesmējās.
— Ar cilvēkiem ir tāpat. Steiga tikai uzkarsē virspusi, bet līdz sirdij netiek.
Ieva uzlēja vēl vienu krūzi tējas un piebilda:
— Pirts ir kā maize. Jānobriest. Tikai tad gars ir īstais.