Mežā sākās pamatīga rosīšanās. It kā mierīga, bet ar nelielu satraukumu. Zaķa cilpošana atgādināja steidzīgu mētāšanos no pudura uz puduru, lapsai viltīgās acis vairs nešaudījās turp un šurp, bet tajās iegūlās pārdomu tālais skatiens. Lācis ar vien vairāk un vairāk skatījās uz biezo krūmu pusi, kur vasaras laikā bija izracis alu. Visi bija aizņemti tikai ar savām domām un raizēm, pat ikdienas čalošana noklusa un nebija dzirdama. Varbūt tādēļ, ka lapas vairs nebija kokos, bet sen jau brūnas un slapjas mētājās zem kājām?
Kas tad īsti notika, jūs man jautāsiet?
Pie resnā un staltā ozolu, kurš bija visu zvēru uzziņu avots, kāds pieklauvēja. Ozolam bija brīnuma spēks, un kad kāds vēlējās ko izziņot visam mežam, tam vajadzēja trīs reizes apiet apkārt tam, divas reizes apskriet un vienu reizi apiet atmuguriski. Tad ozols uzklausīja lūgumu un ar burvja spēku, nosūtīja uzaicinājumu ierasties, uz katra zvēra mobilo telefonu. Saņēmuši uzaicinājumu, visi nu devās uz sapulces vietu, pie tā paša ozola. Kad nu visi saradās, uz koka zariem parādījās uzraksts: “Esmu klāt – DECEMBRIS! No nākamās nedēļas kļūs aukstāks.”
Zvēros iezagās satraukums. Tā jau bija nemīlīgi, vēl sals nāks. Jāgādā siltu apģērbu, jāsiltina savas mājas – kaut kas beidzot ir jādara! Visi klusējot skrēja un savām mājām, kaut ko vilka migās, kaut kur meklēja sausās lapas, cenšoties ar tām aizbāzt katru mājas šķirbiņu, katru paksīti.
Šajā visā satraukumā, vienīgais āpsis bija mierīgs, un pat ūsās smaidošs. Viņš kaut ko atcerējās! Tur, aiz tās liepas, tajā meža ielokā, stāvēja mīļa, maza pirtiņa. Kāda tā bija? Nu atver šo saiti www.istaspirtslietas.lv un pirmajā lapā redzēsi. Tu ieraudzīsi, kā kuras pirtiņa, kā deg mīļa un silta uguntiņa, un blakus kārtīga malkas grēda. Šo skatu atcerējās arī āpsis. Viņš aizskrēja un iekurināja pirtiņu, sanesa ūdeni, uzklāja galdu un aizskrēja pie ozola.
Āpsis bija tā satraucies, ka nespēja pareizi “atkodēt” ozolu, skraidīja tad pa labi, tad pa kreisi, tad atpakaļgaitā divas reizes – nu nekas nesanāca. Kad paguris atspiedās pret ozolu un trīs reizes dziļi ievilka elpu, tas atcerējās maģisko rituālu un sāka dzirdēt, kā visā mežā skan īsziņu skaņas. Tas vien bija maģisks brīdis!!! Kad zvēri sanāca, āpsis ar neviltotu prieku un satraukumu sāka:
- Man ir ģeniāls plāns, kā visiem draudzīgi pārziemot! Lai nevajadzētu iet katram savās mājās un gaidīt pavasari, es iekurināju mūsi mīļo pirtiņu. To mēs varēsim kurināt kārtīgā salā, sēdēt kopā, pārrunāt un apspriest plānus uz pavasari. Katrs atnesīsim uz galda liekamu, noteiksim dežurantu katrai dienai, kurš kurinās un uzpasēs krāsni, un tā mēs kopā pavadīsim bargākos salus!
Āpsis vēl kaut ko gribēja teikt, bet zvēri vairs nespēja nociesties, un skrēja uz pirtiņas pusi.
- Āpsi, Tu esi ĢĒNIJS! Mūs pārziemosim visi pirtiņā, kļūsim vēl draudzīgāki, vēl stiprāki un saplānosim kārtīgi pavasara darbus!
Nu re, kā Tu domā, vai viņiem būs silti? Domāju, pat karsti! Un decembris, tas priekš katra no zvēriem, būs skaists mēnesis!
Baudām decembri un kļūstam tuvāki, mīlošāku un pretīmnākošāki!
Ar siltiem vēlējumiem