Alberts sēž augšējā lāvā un domā, ka vēl ir labi.
Ne karsti, ne smagi. Tieši tā, kā patīk.
— Vēl var pasēdēt, viņš saka, vairāk sev nekā Ievai.
Ieva nepagriežas uzreiz. Viņa skatās uz sienu, kur koks ar gadiem ir kļuvis tumšāks, it kā pirts pati būtu atcerējusies visus, kas te sēdējuši pirms viņiem.
— Var gan, viņa pamāj. Jautājums ir — vai vajag.
Alberts pasmaida. Šis teikums viņam ir pazīstams. Agrāk tas kaitināja. Tagad liek apstāties.
Pirtī robeža nekad neienāk ar troksni. Tā nekliedz un nedod pavēles. Tā atnāk klusi, gandrīz nemanāmi, tieši tad, kad šķiet — viss ir vislabākajā kārtībā.
Karstums ir uzkāpis augstāk nekā pirmajā gājienā. Varbūt kādi septiņdesmit, varbūt nedaudz vairāk. Alberts to nezina precīzi, bet jūt. Elpa vēl ir mierīga, tikai dziļāka. Sirds sitas nedaudz skaļāk nekā parasti.
— Atceries, kā mēs agrāk palikām līdz galam? viņš jautā.
— Atceros, Ieva atbild. Un kā pēc tam brīnījāmies, kāpēc galva dulla un kājas kā no vates.
Viņa pieliek roku uz lāvas. Koks ir karsts, bet vēl patīkams. Tieši tādos brīžos pirts visbiežāk apmāna.
Robeža nav tur, kur kļūst neizturami.
Robeža ir vienu soli pirms tam.
Alberts to pamazām sāk saprast. Brīdis, kad gribas pierādīt sev, ka vēl var, ir tas pats brīdis, kad pirts vairs nedod, bet sāk ņemt.
— Man liekas, ka tagad būtu īstais brīdis iziet, Ieva saka klusi.
Alberts vēl pasēž pāris elpas vilcienu. Ne ilgāk. Viņš vairs neskaita minūtes — skaita sajūtu. Kad siltums no patīkama kļūst par spiedošu, viņš pamāj.
— Jā. Tagad.
Viņi iziet bez steigas. Bez uzvaras sajūtas. Bez zaudējuma arī.
Atpūtā ķermenis atsaucas gandrīz uzreiz. Sirds nomierinās. Elpa kļūst vieglāka. Siltums nevis aizskrien, bet paliek iekšā, kā dziļa, lēna vilkme.
— Redzi, Alberts saka pēc brīža, agrāk es domāju, ka pirts beidzas, kad vairs nevar nosēdēt.
— Pirts beidzas tad, kad vēl ir labi, Ieva atbild. Tad tā strādā.
Viņi guļ klusumā. Neviens nesteidzas atpakaļ. Nav sajūtas, ka kaut kas būtu palaists garām. Tieši otrādi — ir sajūta, ka kaut kas ir izdarīts pareizi.
Pirtī robeža nav aizliegums.
Tā ir cieņa pret ķermeni.
Un, ja to sadzird, pirts vienmēr atbild ar vieglumu.