Ieva pirtī ienāk pirmā.
Ne jau tāpēc, ka steigā, bet tāpēc, ka viņa vienmēr ienāk klusi. It kā pirts būtu dzīva un varētu izbīties, ja kāds nāktu ar straujumu.
Alberts vēl paliek priekštelpā. Noliek pulksteni uz sola. Viņš jau sen ir sapratis, ka pirtī laikam nav nozīmes — svarīgi ir tikai tas brīdis, kurā esi.
— Cik šodien tur ir? viņš pajautā, vēl neienākot iekšā.
— Kādi sešdesmit, Ieva atbild. Pilnīgi pietiek sākumam.
Alberts pamāj. Kādreiz viņš domāja, ka pirts sākas tikai tad, kad kļūst patiešām karsti. Tagad zina — pirts sākas tad, kad ķermenis vēl nav jāpierunā. Šajā karstumā vēl nekas nav jāiztur.
Viņi apsēžas. Nekur vēl nekāpj. Vienkārši ir.
Pirts vēl nav karsta. Un tas ir labi.
— Atceries, kā agrāk skrējām uzreiz augšā? Alberts nosmejas.
— Atceros, Ieva atbild. Un kā pēc tam domājām, ka pirts mūs nogurdina.
Pirms iešanas viņi noskalojas. Silts ūdens, bez ziepēm. Ne tīrībai — pārejai. Lai ķermenis saprot, ka diena paliek ārpusē.
Kad viņi ieiet pirtī, Alberts instinktīvi paskatās uz augšējo lāvu. Vecais ieradums. Ieva to pamana.
— Pirmajā reizē pietiek zemāk, viņa pasaka. Lai ķermenis iesilst pats.
Viņi apsēžas. Elpa ir mierīga. Neviens neko neskaita. Ja elpa kļūtu saraustīta, viņi izietu — tas ir vienīgais mērs, kam abi tic.
Pirmais gājiens ir īss. Tik īss, ka Alberts pat nepaspēj sākt domāt, cik ilgi “vajadzētu”. Kad siltums ir patīkams, nevis smags, viņi iziet.
Priekštelpā Ieva iemalko tēju. Ne pirtī — tur tas nebūtu pareizi. Karstumā ķermenis strādā, bet šķidrums ir vajadzīgs atpūtā. Tēja palīdz siltumam palikt iekšā, nevis aizskriet prom.
Alberts apguļas.
— Zini, viņš pasaka pēc brīža, man liekas, ka atpūta te ir svarīgāka par pašu karstumu.
— Bez atpūtas pirts nestrādā, Ieva atbild. Tad tā ir tikai pasēdēšana karstumā.
Viņi guļ klusumā. Neviens nesteidzas atpakaļ. Neviens nedomā par nākamo gājienu.
Tas atnāks pats — kad elpa atkal būs mierīga un ķermenis pateiks, ka var vēl.
Un tad pirts būs īsta.