Krāsns bija nostājusies savā darba temperatūrā, un pirts vairs nebija tikai karsta — tā bija gatava darbībai. Alberts vienmēr pēršanu sāka tikai tad, kad siltums bija vienmērīgs un ķermenis jau iepriekšējā sildīšanās reizē bija atvēries. Pēršana nekad nesākas aukstam cilvēkam. Tā ir kļūda, ko viņš redzējis pārāk bieži.
Spainī siltā ūdenī bija iemērkta bērza slota. Ozola slota stāvēja blakus, vēl sausa, lai to iemērktu tikai īstajā brīdī. Liepa gaidīja savu kārtu — to viņš nekad nelika ūdenī pārāk agri, jo pārāk ilga mērcēšana padara lapas mīkstas un bez dzīvības.
Ieva apgūlās uz lāvas.
— Ar kuru šodien sāksi? — viņa mierīgi pajautāja.
— Ar bērzu. Kā vienmēr, — Alberts atbildēja.
Bērza slota ir ievads. Viņš to izcēla no ūdens, izpurināja lieko mitrumu un ļāva tai brīdi “ieelpot” karstumu. Slapja slota sit. Pareizi sagatavota slota virza siltumu. Pirmie vēzieni nebija sitieni — tie bija lēni, plūstoši vilkumi no pēdām uz pleciem, lai siltums vienmērīgi izkustētos cauri ķermenim. Ieva elpoja mierīgi, un tas bija galvenais rādītājs, ka viss notiek pareizi.
— Neper uzreiz, — viņa klusi piebilda, vairāk kā atgādinājumu, ne pamācību.
— Neperu. Ķermenim jāpaspēj atvērties, — viņš atbildēja.
Pēc dažām minūtēm, kad āda bija sasilusi un asinsrite kļuvusi aktīvāka, bērza slota tika nolikta atpakaļ spainī. Tikai tad Alberts iemērca ozolu. Ozola slota ir smagāka, stingrāka, un to nekad nelieto kā pirmo. Ja ķermenis nav sagatavots, ozols kļūst par sitienu, nevis par instrumentu.
Kad viņš sāka strādāt ar ozolu, kustības kļuva ritmiskākas, ar lielāku svaru, bet joprojām kontrolētas. Trāpījums bija dziļāks — muskulī, ne tikai virspusē. Pēršana ar ozolu uzlabo asinsriti un palīdz atslābināt dziļākos muskuļu slāņus, bet tikai tad, ja to dara ar mēru.
— Tagad jūti atšķirību? — viņš pajautāja.
— Jūtu. Dziļāk, — Ieva atbildēja, nepagriežoties.
Kad Alberts apstājās, viņš to darīja apzināti. Pēršanu nepārtrauc tad, kad spēks beidzas, bet tad, kad efekts sasniegts. Ķermenim jāpaliek atvērtam, ne pārslogotam.
Viņš apsēdās, un Ieva piecēlās.
— Tagad mana kārta, — viņa teica un paņēma liepas slotu.
Liepa vienmēr ir noslēgums. Tā ir maigāka, tās lapas vairāk glāsta nekā sit. Liepas slota nomierina nervu sistēmu un izlīdzina iepriekšējās iedarbības rezultātu. Viņa sāka ar plūstošiem vēzieniem, vairāk virzot siltumu nekā trieciendama.
— Tu vienmēr pārspīlē ar ozolu, — viņa mierīgi noteica.
— Tāpēc jau tu esi šeit, — Alberts pasmaidīja.
Blakus stāvēja koka ķipis ar siltu ūdeni, un ar kausu viņa uz akmeņiem uzlēja tikai tik daudz, lai uzturētu pareizu mitrumu. Ja mitrums par augstu, pēršana kļūst smaga un grūti elpot. Ja par zemu, karstums kļūst ass un izkaltē ādu. Termohidrometrs pie sienas palīdzēja saprast, vai brīdis pēršanai ir pareizs. Tas nav dekors. Tā ir kontrole.
Kad viss bija pabeigts, slotas tika izskalotas un pakārtas žūt. Tās netika mētātas. Slota kalpo, ja to sagatavo pareizi, lieto pareizi un pēc tam sakopj.
Izejot no lāvas, nebija pārmērīga sarkuma un nebija reiboņa. Bija sajūta, ka viss noticis pareizā secībā — bērza sagatavošana, ozola dziļums, liepas noslēgums. Latvijas pirtī pēršana nav spēka demonstrācija. Tā ir metode, kas strādā tikai tad, ja to dara ar saprašanu.
— Redzi, — Alberts teica, apsēžoties uz sola, — slota pati par sevi neko nedara.
— Darošs ir cilvēks, — Ieva atbildēja.