Tēja jau ir gandrīz izdzerta. Ne tāpēc, ka būtu steiga, bet tāpēc, ka siltums pamazām izlīdzinās. Krūze rokās vairs nekarsē plaukstas, tikai notur sajūtu. Alberts nosēžas ērtāk uz sola un uz mirkli aizver acis.
Cepure joprojām ir galvā. Viņš to nenoņem. Ne tāpēc, ka vajadzētu, bet tāpēc, ka šādi ir pareizi. Galva vēl tur siltumu, bet domas jau ir mierīgas.
— Dīvaini, — viņš nosaka, vairāk sev nekā Ievai. — It kā viss jau būtu beidzies, bet tajā pašā laikā… vēl ne.
Ieva mīļām acīm pievēršas Albertam. Aplūko viņa plecus, kas vairs nav saspringti. Kā elpo – dziļu un nesteidzīgi.
— Tas ir tas brīdis, — viņa saka klusi, — kad pirts vēl strādā, pat ja tu neko nedari.
Alberts pamāj — tieši tā viņš to bija sajutis arī iepriekš, tajā pirmajā reizē, kad izgāja no pirts un saprata, ka īstā atpūta sākas ārpus lāvas.
Šajā starplaikā nevajag celties. Nevajag steigties. Nevajag arī “gatavoties” nākamajai pirts reizei. Latvijā pirts vienmēr ir bijusi par prasmi nogaidīt. Par spēju atpazīt, ka ķermenis pats dara savu darbu.
Uz soliņa blakus nolikts dvielis. Sauss, silts, smaržo pēc lina. Tas netiek uzmests uzreiz. Tāpat kā ūdens netiek meklēts steigā. Pat pirts ķipītis stāv savā vietā, neskarts. Viss ir pa rokai, bet nekas netiek lietots lieki.
— Agrāk man likās, ka nākamā reize jāsāk, kamēr vēl ir karsti, — Alberts atceras. — It kā citādi kaut ko palaidīsi garām.
Ieva pasmaida.
— Bet tieši šeit cilvēki visbiežāk pasteidzas.
Šī ir pirts daļa, par kuru reti runā. Ne tieši pirtī, ne karstumā, bet šeit — sēžot. Kad sirds sitas mierīgi. Kad miesa vēl ir silta, bet vairs neprasa vairāk. Kad tēja palīdz nevis atvēsināties, bet noturēt līdzsvaru.
Latvijas pirts ritms nav straujš. Tas nav par kontrastiem. Tas ir par secību. Par to, ka katram pirts posmam ir savs laiks. Un starplaiks nav tukšums — tas ir pamats tam, kas nāks pēc tam.
Alberts paskatās uz pirts durtiņām tikai pēc brīža. Ne ar vēlmi celties, bet ar ziņkārību. Viņš klausās sevī. Un nedzird aicinājumu.
— Laikam vēl nav, — viņš nosaka.
— Un tas ir labi, — Ieva atbild. — Ja pirts būtu steiga, tā sen vairs nebūtu pirts.
Cepure joprojām galvā. Krūze satverta abās rokās. Dvielis paliek uz sola. Nekas netiek mainīts, jo nekas netraucē. Šādā mierā ķermenis pats pasaka, kad ir gatavs nākamajam pirts brīdim.
Un līdz tam — nav ko darīt.
Nav ko uzlabot.
Nav ko paātrināt.
Pirts turpina strādāt. Tieši tā, kā tai pienākas.
Latvijā.
Klusumā.
Bez steigas.