Alberts agrāk uzskatīja, ka pirts sākas ar karstumu. Jo karstāks, jo labāk. Viņš ieiet, apsēžas augšējā lāviņā, ļauj, lai karstums sit pa krūtīm un pieri, un domā — tā tam jābūt. Ieva par viņu vienmēr brīnījās.
Tajā vakarā viņš atkal bija bez cepures.
Pēc pāris minūtēm viņa skatiens kļuva smagnējs. Elpa saraustīta. Ķermenis it kā vēl turas, bet galva jau vēlas atvēsināties. Tas ir tas moments, kad cilvēks domā, ka pirts ir pārāk spēcīga, lai gan patiesībā viņš pats nav gatavs tai.
Ieva piegāja klāt, paņēma no plaukta linu pirts cepuri un bez liekiem vārdiem pasniedza viņam. Alberts pasmaidīja — it kā tas būtu tikai sīkums. Bet viņš to uzlika.
Un nākamais brīdis bija pavisam citāds.
Karstums vairs nesita pa deniņiem. Tas sāka iet cauri ķermenim vienmērīgi. Galva kļuva skaidrāka, elpa dziļāka. Pirts vairs nebija cīņa. Tā kļuva par sarunu.
Tikai tad Ieva paņēma bērza pirts slotu.
Ne steidzīgi, ne demonstratīvi. Ar sajūtu. Slota slīdēja pāri pleciem, pār muguru, atmodinot asinsriti, nevis sodot ādu. Alberts šoreiz palika un atslābinājās. Nevis tāpēc, ka spītēja, bet tāpēc, ka varēja. Cepure ļāva viņam būt iekšā procesā ilgāk, un ķermenis sāka atvērties.
Kad siltums kļuva dziļāks un klusāks, Ieva paņēma pirts vēdekli.
Ar lēnu, apzinātu kustību viņa virzīja silto gaisu pāri lāviņai. Ne haotiski, bet kā vilni. Gars kļuva blīvāks, maigāks, aptverošs. Alberts pirmo reizi saprata, ka pirts nav tikai temperatūra. Pirts ir ritms. Un šo ritmu nevar uzspiest — to var tikai vadīt.
Bez cepures viņš būtu jau sen ārā.
Bez slotas viņš nebūtu sajutis dziļumu.
Bez vēdekļa gars nebūtu kļuvis par pieredzi.
Kad viņi izgāja ārā atvēsināties, Alberts klusēja. Ne tāpēc, ka būtu noguris. Bet tāpēc, ka saprata — viņš beidzot bija bijis pirtī pa īstam.
Ieva tikai pasmaidīja:
— “Pirts sākas no galvas.”
Un šoreiz viņš zināja, ko tas nozīmē.