Alberts iziet pirmais. Ne tāpēc, ka būtu par karstu, bet tāpēc, ka vairs nav vajadzības sēdēt. Durvis aizveras klusi, un pirts paliek aiz muguras kā silta elpa.
Ārā ir miers. Tas mierīgais, latviskais miers, kas rodas tikai tad, kad nav jāsteidzas — ne uz darbu, ne atpakaļ pirtī. Koka soliņš pie sienas vēl saglabājis siltumu no dienas, un Alberts apsēžas, uzliek pirts cepuri ciešāk uz galvas un ļauj ķermenim pats atrast ritmu.
— Nesteidzies, — Ieva saka, iznākot aiz viņa. — Pirmais izgājiens nav par atdzesēšanos.
Alberts pamāj. Agrāk viņš domāja citādi. Agrāk pirmais solis ārā nozīmēja kustību — aukstu ūdeni, sniegu vai vismaz ātru iešanu. Tagad viņš zina: pirts sāk strādāt tieši tad, kad apstājies.
Cepure galvā nav tikai ieradums. Tā notur siltumu, kamēr ķermenis pats lemj, cik ātri to atdot. Bez straujuma, bez kontrastiem. Elpa pamazām kļūst dziļāka, sirds sitas vienmērīgāk, un sajūta, ka viss vēl joprojām ir “iekšā”, nepazūd.
— Redzi, — Alberts saka pēc brīža, — agrāk man šķita, ka pirts ir tikai tur, iekšā.
— Bet patiesībā pirts rituāls ir arī šeit, — Ieva atbild, pasniedzot krūzi ar siltu zāļu tēju. — Starp gājieniem.
Tēja netiek dzerta pirtī. Tā ir paredzēta šim brīdim — starplaikam, kad ķermenis jau ir atvēries, bet vēl nav atdzisis. Silta, ne karsta, tā palīdz nevis “atsvaidzināties”, bet noturēt mieru. Bet cepure neļauj galvai krasi mainīt temperatūru.
Latvijā pirts vienmēr ir bijusi par sajūtu, nevis rekordiem. Par prasmi just, kad pietiek, un saprast, ka pirmais izgājiens nosaka visu tālāko pirts gaitu. Ja šeit sasteidz, nākamais gājiens kļūst smags. Ja ļauj sev pasēdēt — pirts atbild ar vieglumu.
Alberts paskatās uz krāsns pusi caur logu. Viņš zina — atpakaļ ies tad, kad ķermenis pats to pateiks. Ne pēc minūtēm, ne pēc pulksteņa, bet pēc sajūtas.
— Pirmais izgājiens, — viņš nosaka, — laikam ir pats svarīgākais.
— Tieši tāpēc, — Ieva pasmaida, — ka tajā neko nevajag darīt.
Un viņi sēž. Ar cepurēm galvā, ar tēju rokās, klusumā, kas pirtī ir tikpat svarīgs kā siltums.