Pirmdiena.
Ārā – drēgna, klusā rīta gaisma. Ieva skatās pa logu, kur migla vēl karājas virs laukiem, un pasmaida:
— “Redzi, pat daba vēl nav pamodusies.”
Alberts tikmēr mierīgi sakārto pirts dvieļus, kas žūst pie krāsns.
— “Zini,” viņš saka, “es vēl jūtu vakardienas siltumu rokās. Tā sajūta, kad sēdi pirtī un nav vairs ne laika, ne domas – tikai gars un klusums.”
Ieva piekrītoši pamāj.
Viņa atver pirts mantu grozu un paņem pirts medus bundžiņu – tas ar savu smaržu vēl atgādina vakardienas fantastiskās sajūtas.
— “Man liekas, ka šis ir labākais, kas pirtij var būt – viss dabīgs. Bez pārmērībām, tikai sajūta.”
Medus maigums vēl vakar pieskārās ādai, atstājot to gludu un siltu.
Un tagad, stāvot pie loga, Ieva jūt, ka tas miers vēl nav zudis.
Pirts viņos paliek — kā klusums, kas nepazūd arī tad, kad viss atkal sāk kustēties.
Alberts iesmejas:
— “Pirmdienas brīnums – vēl jūtos kā svētdienā.”
— “Tad nedari neko, kamēr sajūta nepāriet,” Ieva pasmaida.
Viņi abi klusē. Un tajā klusumā ir tieši tas, kas pirtij piemīt — miers, kas paliek, kad viss pārējais jau ir beidzies.
🍯 Dabas maigums, kas paildzina pirts sajūtu –
https://istaspirtslietas.lv/produktu-kategorija/labai-noskanai/pierts-medi/