Sestdienas pēcpusdienā Ieva nolēma: būs meiteņu pirts vakars. Sen jau bija pelnījusi laiku tikai sev un draudzenēm. Ar draudzenēm, kuras, kā vienmēr, ieradās steigā, vēl pusceļā skraidīdamas pa veikaliem un telefonos atbildēdamas uz darba ziņām.
Alberts, kurinot pirti, tikai vēroja, kā viņas satraukti čalo virtuvē, katra kaut ko runā, bet neviena īsti neklausās.
Kad viņš ienāca ar slotām un lavandas eļļu, Ieva jokodama pamāja:
— Skaties, šovakar tavam vīrieša padomam vietas nebūs. Meiteņu vakars!
Bet Alberts tikai mierīgi nolika uz galda lielo māla krūzi ar siltu tēju “Laime mīlestībā” no www.istaspirtslietas.lv.
— Nu tad kaut vai sieviešu vakars, bet padzerieties, — viņš noteica. — Tēja arī ir ūdens. Bez ūdens gars nemaz neatdzīvojas.
Draudzenes pasmējās, kā jau vienmēr. Viena teica, ka dzeršot pēc pirts, otra – ka jau kafiju izdzērusi, pietiek. Tikai Ieva paskatījās uz tēju, uz brīdi apklusa un paņēma krūzi. Viņa zināja – Alberts vienmēr saka to, kas šķiet nieks, bet beigās izrādās galvenais.
Viņas tomēr padzērās, vairāk aiz cieņas pret saimnieku nekā pa īstam. Pirts tikmēr bija jau kārtīgi uzkarsusi, gars – maigs, silts, tāds, kas iesēžas ādā, nevis uzbrūk no pirmās minūtes.
Pēc pirmā pēriena draudzenes vairs nebija tik skaļas. Pēc otrā – viņas jau sēdēja klusu un viegli smējās. Ieva tikai vēroja, kā sejas kļūst mierīgākas, pleci – atbrīvotāki, un viņai pašai ieelpot kļuva vieglāk.
Vakara beigās, dzerot tēju verandā, viena no draudzenēm klusām pateica:
— Zini, laikam pirmo reizi pēc pirts jūtos labi, nevis sausa kā rozīne. Droši vien tāpēc, ka sākām ar tēju…
Ieva paskatījās uz Albertu, kurš, neko neteikdams, jau bija sācis vākt galdu. Viņa pasmaidīja:
— Es laikam visu dzīvi esmu gājusi pirtī nepareizi. No šodienas ūdens būs tikpat svarīgs kā slota.
Un Alberts, ejot garām, tikai piebilda:
— Labs gars turas tajos, kas atceras padzerties.