Kaut saule spoži spīdēja, Alberts, aizverot balkona durvis, nodrebinājās. Šis vēsums, kas jau bija iegūlies līdz pašām kaulu smadzenēm, bija noriebies līdz kaklam. Pat saule vairs nelikās silta – tikai tāda attāla, mānīga gaisma.
Tuvojoties ilgi gaidītajām svētku dienām – ne jau pašiem svētkiem, bet garajām brīvdienām – viņi abi ar Ievu arvien biežāk pieķēra sevi sapņojam par īstu pavasari. Par dienu, kad varētu atvērt visus logus un durvis, kad dārzs atmostos no ziemas miega, kad saule patiešām sildītu, ne tikai spīdētu.
Viņi sapņoja par to, kā ies laukā, bez steigas pastaigās pa pagalmu, kā sakops dobes, kā iekurs grilu un pagatavos pirmo šašliku šajā sezonā. Kā vakarā, kad gaisā jau būs sajūtams tikko pļautas zāles un dūmu aromāts, abi ielīdīs pirtiņā – kārtīgā, siltā, ar bērza slotu čaukstoņu un eikalipta smaržu.
Tā viņi plānoja ne tikai tuvāko nedēļas nogali. Viņi plānoja vasaru. Un plānoja kopā — kā cilvēki, kuriem viss svarīgākais nav kalendārā ierakstīts, bet ir sirdī – vienkāršos brīžos, kopīgā klusumā un pirts garā, kas noņem nogurumu un atgriež dzīves garšu.
Par gaļu un grilu vēl bija laiks domāt, bet par pirti gan nevarēja kavēties. Lai kādu laiku arī nesolīja, pirtiņas apmeklējumam tas nevarēja kaitēt.
Alberts paņēma klēpjdatoru, apsēdās pie virtuves galda un atvēra savu ierasto vietni – www.istaspirtslietas.lv. Tur bija viss, kas viņam vajadzīgs: bērza un ozola slotas, aromātiskās eļļas, pat tējas vasarīgām noskaņām.
— Mums vajag jaunas slotas, — viņš noteica, skatoties uz Ievu, kura jau grozīja kafijas krūzi rokās. — Un vēl es gribu izmēģināt to meža tēju un Vaidelotes tēju. Liekas, būs tieši tas, kas vajadzīgs pēc ilgas dienas dārzā.
— Pasūti arī kādu eikalipta smaržu pirtij, — Ieva piebilda. — Es gribu, lai smaržo pēc kaut kā īpaša, ne pēc jau ierastiem aromātiem.
Alberts tikai pasmaidīja. Viņš zināja – ja viņi kopā izvēlas slotas un tēju, tad tās nav tikai lietas. Tās ir mazās iezīmes, kas veido sajūtu: mūsu mājas, mūsu pirts, mūsu mierīgās dienas.
Piegāde atnāca ātri. Jau pēc divām dienām viņi izpakoja slotas, kas smaržoja pēc svaiga bērza, un kārtīgu sāls bloku, kā arī pāris ēteriskās eļļas, kas gaidīja savu vietu uz akmeņiem. Tējai bija smarža, kas uzreiz piepildīja virtuvi ar vieglu pavasara dvesmu.
Brīvdienā, kad pagalms patiešām bija piepildīts ar siltu sauli, viņi vairs neskrēja. Nebija jāplāno nekas liels vai sarežģīts. Bija tikai mazās lietas: iznest galdus, ielikt gaļu marinādē, pārlaist acis puķu dobēm, sakārtot pirti.
Vakarā, kad saule lēni noslīdēja aiz koku galotnēm un pirmais vakara vējiņš nesa līdzi tikko pļautas zāles smaržu, viņi iegāja pirtiņā. Bērza slotas maigi čaukstēja, eikalipta aromāts piepildīja gaisu, un garda tēja gaidīja verandā, dūmodama māla krūzēs.
Tā bija viņu brīvdiena. Ne lielāka par dārzu, ne mazāka par pasauli.
Un tieši tā – no siltuma, gaismas un mazām, pareizi izvēlētām lietām – sāka veidoties viņu vasara.