Ieva jau dažas dienas bija klusāka nekā parasti. Viņa nebija apvainojusies. Nebija arī dusmīga. Viņa vienkārši… bija. Darīja visu kā vienmēr – darbs, veikals, bērni, vakariņas. Taču tajā visā nebija viņas pašas. Viss notika tā, it kā kāds būtu pārslēdzis viņu uz “funkciju režīmu”.
Alberts to pamanīja. Viņš neko neteica – negribēja trāpīt neīstajā brīdī ar “Kas tev kaiš?” vai “Ko es esmu izdarījis?”. Viņš zināja: Ievai vajag vietu, kur nav jārunā, bet kur var vienkārši būt. Un viņam bija tikai viena vieta, kur tas var notikt dabiski — pirtī.
Tajā pašā pēcpusdienā viņš uztaisīja īsu sarakstu un pasūtīja trūkstošās lietas no www.istaspirtslietas.lv. Slotas viņam vēl bija, bet lavandas eļļa bija beigusies, un viņš vēl pievienoja klāt tēju “Laime mīlestībā” — tāpat, pēc sajūtas. Viņš zināja: pirtī svarīga nav tikai temperatūra, bet tas, kā tu sevi tajā ieliec.
Sestdien viņš neuzdeva jautājumus. Tikai kurināja krāsni un ļāva koka sprakšķēšanai aizstāt vārdu meklējumus. Kad pienāca vakars, viņš klusi pateica:
— Slotas iemērktas. Lavanda arī būs. Ja gribi – ejam.
Ieva uz mirkli klusēja. Tad pamāja.
Pirtī viņi klusēja. Nevis tāpēc, ka nebija ko teikt, bet tāpēc, ka viss svarīgais notika klusumā. Slotas pieskāriens bija maigāks nekā parasti, un lavandas smarža apskāva telpu kā bērnības atmiņa.
Ieva lēnām elpoja. Tās nebija dziļas elpas, bet pietiekami, lai sajustu — viņas iekšējais smagums sāk kustēties. Kaut kur aiz krūšu kaula bija uzkrājies nogurums, ko viņa pati nemācēja nosaukt vārdā. Un tieši šeit, siltumā, klusumā, starp čaukstošām slotām, tas sāka kust.
Kad viņi sēdēja ārā, ietinušies dvieļos, Ieva klusām pateica:
— Tu zināji.
— Ko tieši? — Alberts pasmaidīja.
— Kā man vajadzēs šo. Ne karstumu. Ne slotas. Bet… sevi. Atpakaļ.
Alberts neko neteica. Viņš pasniedza viņai krūzi ar siltu tēju. Tā smaržoja pēc laimes un miera.
Un tad viņa piebilda:
— Pirts mazgā ne tikai ķermeni. Tā mazgā arī dvēseli.
Un tas bija viss, kas bija jāpasaka.